Stāsts par Minsteri sīki izklāstīts grāmatā
Amanda Jātniece
2010.gada 14. martā.

Apmēram desmit gadus pēc Minsteres latviešu ģimnāzijas slēgšanas (MLĢ) Alberts Spoģis ir apkopojis vēsturisko informāciju no visas pasaules par trimdas latviešu skolu. „Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja”, kas izdota 2009. gada oktobrī, apraksta par vienīgo iestādi un vienīgo pilna laika latviešu valodas vidusskolu ārpus Latvijas.

MLĢ bija palikusi pēc bēgļu (displaced persons) nometnēm Vācijā II pasaules kara laikā un pēc tā. Pāris gadus katrai nometnei bija pašai sava skola. Vienu pēc otras tās slēdza pēc tam, kad latviešu bēgļi 1940. gadu beigās sāka emigrēt uz citām valstīm. Atlikušie resursi tika apvienoti vienā skolā Detmoldā, Augustdorfā un 1957. gadā skolu pārcēla uz Minsteri. MLĢ trūka telpas, pārtikas, naudas un dažreiz arī skolēnu. Taču, kā norādīts grāmatas virsrakstā: tā izdzīvoja, bieži vien tikai apņēmības un ideālisma dēļ.

1964. gadā LMĢ sāka apmeklēt skolēns no cita kontinenta un sešdesmito gadu beigās skola, pieaugot skolēnu skaitam no ASV, Kanādas, Anglijas, Zviedrijas un Austrālijas, kuri ieradās vēloties iegūt latvisku izglītību, attīstījās no latviešu skolas, kas domāta Vācijā dzīvojošiem latviešiem, līdz skolai, kas paredzēta visiem trimdas latviešiem pasaulē. Daži teic, ka MLĢ izglītības sniegums bija viduvējs, taču reti kāds apstrīdēs to visi piekrīt, ka labākais, ko darīja MLĢ bija nacionālā lepnuma kultivēšana un cerību uzturēšana latviešu trimdā. Ja MLĢ bieži vien bija „parasta skola” skolēniem no Vācijas, tad latviešu kopienai ārpus Vācijas tā kļuva par augstāko virsotni latviešu trimdas izglītošanai. Daudzas ievērojamas personas un nākamie latviešu trimdas sabiedrības vadītāji, ieskaitot arī dažas vienkārši spilgtas personības, kuras absolvēja MLĢ, neproporcionāli lielā skaitā nonāca LV- gan no skolēnu, gan arī skolotāju vai skolas darbinieku vides.


Tas īsumā ir viss par skolas vēstures un uzdevumu kopsavilkumu. Lasītājiem, kuri vēlas uzzināt par visiem skolas kāpumiem un kritumiem, sīkumiem un smalkumiem, būs daudz ko lasīt Spoģa sarakstītajā grāmatā, viņš bija MLĢ ilggadīgs skolotājs un valdes loceklis, kā arī dzejnieks un vairāku absolventu tēvs.

Spoģa rakstīšanas stils ir atturīgs un lietišķs. Pēc ļoti smalki aprakstošas pirmās nodaļas (kurā iekļauti komentāri par dzīves gājumiem, mācību maksu likmēm un pat skolotāju algām skolas pirmajos gados), šķiet, ka viņš pats  pakāpjas aizmugurē un atstāj stāstīšanu par skolu tā laika presei. Lielākā daļa grāmatas sastāv no avīžu un biļetenu rakstiem, sapulču pārskatiem, un skolotāju, skolēnu un skolas vadības rakstiem. Taču lasītāji var instinktīvi sākt skatīties absolventu, skolotāju, vadības, internāta audzinātāju, pat virtuves darbinieku sarakstus, un protams arī bildes grāmatas beigās. Bildēs ir attēlotas visas iespējamās absolventu klases un skolas vadība, kā arī sporta komandas, koncerti, teātra uzvedumi un citi pasākumi. Fotogrāfijas visas ir melnbaltas un dažas no tām ir pārāk graudainas, taču autors strādā ar to, kas ir pieejams.

„Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja” ir sakārtota hronoloģiskā secībā, ar pārskatiem par programmām, semināriem, koncertiem, teātriem, svētkiem, absolventiem, stipendijām, uzrunām, sapulcēm, sporta pasākumiem (pat šaha turnīriem), finansēm, pārmaiņām skolā un darbinieku sastāvā, attiecībām ar Vācijas valdību un atbalstu no tās, kā arī citiem ievērojamiem notikumiem. Šķiet, ka ikviens raksts, kas ir kādreiz parādījies Latvijas presē par MLĢ ir pārpublicēts šajā grāmatā. Tas nozīmē, ka grāmata nav jāuztver kā izteikti vēsturiska, bet saredzma vairāk kā plaša spektra liecība. Vairums lasītāju visticamākais tomēr neizlasīs visu grāmatu. Viņi drīzāk to šķirstīs un lasīs tos rakstus, kas kaut kādā veidā viņus uzrunās. Ik pa laikam viņi atradīs kādu vērtīgu rakstu. Mirušo skolēnu un skolotāju pieminēšana ir īpaši aizkustinoša, bet tiek pieminēti arī tādi neparasti atgadījumi, kā piemēram tas, ka 1980. gada novembrī grupa ar MLĢ skolēniem ceļoja uz Maincu, lai satiktu Pāvestu Jāni Pāvilu II, vai ka 1989. gadā četri skolēni uzrakstīja un izpildīja drūmi filozofisku uzvedumu „Jezidija” un ka daudz tika domāts par krodziņa mēbeļu stilu (jā, krodziņa, kurā varēja dzert alkoholu) skolas pirmajā stāvā.

Pēc darbinieku un organizācijas sapulcēm, pagātnes atskati, ko sarakstījuši bijušie skolas direktori, piemēram, Eduards Silkalns un Ilga Grava, rada personīgāku skatījumu par skolu. Grava atļaujas runāt par sarežģījumiem, negatīvu attieksmi un iekšējo politiku, kas ir nenovēršamas cieši saistītā sabiedrībā, kā arī grūtībām, kad satiekas kopā skolēni no dažādām valstīm un ar dažādu izcelšanos.

Šis skolas brīnums – tas ir brīnums, ka tā izdzīvoja, gan finansiāli, gan ideoloģiski – skolai bija 53 izlaidumi un tā beidza pastāvēt 1998. gada 20. jūnijā. Tajā laikā ģimnāzija vairs neizglītoja trimdas kopienu, bet gan vairāk pusaudžus no Latvijas. Ironiski (un ļoti atbilstoši), tāds bija MLĢ ideoloģijas mērķis – ka Latvija atgūs savu neatkarību – kas arī galu galā veicināja tās slēgšanu. Par spīti 527 lpp un dažbrīd garlaicīgai lasīšanai, grāmatā „Minsteres latviešu ģimnāzija izdzīvoja” leģenda ir labi iemūžināta. Es priecājos, ka Spoģis to ir sarakstījis un man ir viens no grāmatas eksemplāriem.

No latviansonline.com: http://latviansonline.com/reviews/article/6556/