Droši vien ne katram lasītājam uzreiz būs skaidrs, ko raksturo šie trīs apzīmējumi. Turpretim tiem, kuri šī gada maija pēdējā nedēļas nogalē viesojās Latviešu Centrā Minsterē, nebūs jānododas atbilžu meklējumos. Turpinot Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstīto projektu „Ceļā uz savu tautastērpu“, Minsterē piedzīvotas divas radošas dienas arheoloģiskā tautastērpa zīmē, piedaloties arheoloģei un pētniecei Iritai Žeierei un meistarei Dagnijai Pārupei no Latvijas.

Foto: Viktors Kangeris
Zils, sarkana dzīsliņa, bronza
 – tā arheoloģisko tērpu semināra nobeigumā pāris kopsavilkuma vārdos raksturoja Irita Žeiere. Taču, lai konkrēti pievērstos kāda senā apģērba komplektēšanai vai tā daļas darināšanai, gluži ar šo apzīmējumu vien nepietiek. Līdzīgi, kā komplektējot etnogrāfisko, arī arheoloģiskā tērpa atdarinājumā mūsdienās novērojamas pulka aplamību. Lai novērstu lielākas vai mazākas kļūmes, kā arī gūtu dziļāku – lielākai daļai dalībnieku arī pirmo – ieskatu par un ap arheoloģisko tērpu, Irita Žeiere klātesošos iepazīstināja ar bagātīgu vēsturisku pārskatu, sākot ar arheoloģisko materiālu liecībām par apģērbu Latvijā līdz 17. gs. līdz konkrētiem tekstilatradumiem Latvijas teritorijā no 6.-14. gs. un to rekonstrukciju iespējām. Un, kā izrādījās, tas nudien nav nemaz tik vienkārši, jo tekstilatradumi nav vis gatavi apģērbu gabali, bet lielākoties vien nelielas auduma strēmelītes, no kurām top apģērbu rekonsturkcijas, ņemot vērā dažādus šajā rekonstukcijas procesā noteiktus aspektus. Vai zinājāt, ka noteiktas apģērbu daļas, kā piemēram, vīriešu bikses, nav nemaz iespējams rekonstruēt iztrūkstošo arheoloģisko atradumu dēļ? Uzzinājām arī, kādēļ tieši bronzas rotām būtiska loma senā apģērba rekonstrukcijas procesā mūsdienās un kādēļ vilna ar linu nesatiek. Pārdomājot un iztaujājot jauniegūto informāciju, dalībnieki pievērsās praktiskajiem darbiem.

Foto: Viktors Kangeris


Praktiskajās nodarbēs tika apgūta jostu aušana celu tehnikā meistares Dagnijas Pārupes vadībā. Celu jostas ir vieni no senākajiem tekstilizstrādājumiem un tās ir visu seno baltu cilšu un lībiešu apģērba raksturīgas sastāvdaļas, kas tika darinātas galvenokārt no vilnas un linu diegiem ar celu galdiņu (dēlīšu) palīdzību. Ievadā meistare izrādīja dažādos pašas darinātos smalkos un daudzveidīgos celaiņu paraugus, iepazīstināja ar celošanai nepieciešamajiem darbarīkiem un palīgmateriāliem, un pacietīgi izklāstīja celošanas sagataves pakāpes, iedziļinoties ikvienā dalībnieka jautājumā. Tad nu sākās lielā krāsu meklēšana un saskaņošana, vilnas diegu mērīšana un ievēršana celu dēlīšos, kā arī celu dēlīšu novietojums pareizajā virzienā, lai celojot parādītos iepriekš izvēlētais celaines attēlojums. Pirmajā dienā tika gūtas iemaņas, celojot vienkāršākas svītrainās celaines, kuras, pamatojoties uz arheoloģiskajiem izrakumiem, bijušas arī tās izplatītākās mūsu senču apģērbā. Un jau nākamajā semināra dienā Latviešu Centra aulu pušķoja daždažādas celaines ar skujiņu un līkloču rakstiem. Projekta noslēgumā ar gandarījumu visi priecējām acis un sirdis pašu mazajā izstādē un plānojām nākamās meistarklases, jo rakstaino celaiņu noslēpumu izzināšanai laika šoreiz diemžēl nepietika.

Foto: Viktors Kangeris
Paldies semināra vadītājām Iritai Žeierei un Dagnijai Pārupei, visiem dalībniekiem un atbalstītajiem! Šīs bija neaizmirstamas, iedvesmojošas un pozitīvu emociju piepildītas dienas.

Projektu “Ceļā uz savu tautastērpu“ atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Latviešu Centrs Minsterē.

Semināra norise fotogrāfijās
Gada otrajā pusē plānots projekta turpinājums. Sīkāka informācija sekos.
Inga Pētersone
https://tautasterps.wordpress.com/