Minsteres starpkultūru svētki: Mēs bagātinām pasauli ar to dārgumu, kas mums dots līdzi no Latvijas
Kamēr Minsteres pilsētas centrs sestdienas rītā vēl tikai modās, mūsu Latviešu Centrs Minsterē bērnu kolektīvi jau gatavojās kāpt uz skatuves: tika pītas bizes un pārbaudīts, vai jostas apjoztas pareizi un pastalas cieši sasietas. Minsteres bērnu ansamblis Do-Re-Mi un bērnu un jauniešu tautas deju kopa Rudzupuķe 26. Septembrī, pašā pilsētas viducī, atklāja Minsteres starpkultūru svētku māksliniecisko programmu.
Ar dziesmām un tautas dejām bērni piesaistīja gan nejaušu garāmgājēju, gan svētku apmeklētāju uzmanību. Kā jau iepriekšējos gados, arī šoreiz cilvēki bieži apstājās un, klusi čukstot, vaicāja: No kurienes nāk šie dziedošie un dejojošie bērni? .png)
Programmas vadītāja ar patiesu prieku stāstīja, ka LCM bērnu kolektīvu priekšnesumi nu jau kļuvuši par ikgadēju svētku programmas tradīciju. Arī LCM valdes priekšsēde Ingūna Abdurahmanova kāpa uz skatuves un pastāstīja par LCM aktivitātēm, uzsverot, ka sava ēka un pastāvīga mājvieta ir liela laime, kas nav dota katrai biedrībai.
Liels prieks un lepnums
Mairai un Enijai šī bija pirmā uzstāšanās kopā ar Do-Re-Mi un Rudzupuķe. Maira bija ļoti satraukusies, bet mans lepnums kā jau noteikti visiem vecākiem bija neizsakāmi liels, stāsta septiņgadīgās Mairas mamma Lelde.
Arī šogad Minsteres starpkultūru svētku daudzveidību atspoguļoja ne vien dažādās valodas, bet arī tērpi. Līdzās košajiem, teju avangardiskajiem Āfrikas kultūru tērpiem īpašu uzmanību piesaistīja latviešu tautastērpi. Man bija tik liels prieks un lepnums vilkt skaisto tautastērpu. Sākumā, kāpjot uz skatuves, man sirsniņa pukstēja ļoti ātri, jo viss šeit, Vācijā, vēl ir tik nepierasts. Bet, kad es sāku dziedāt un dejot, es ieraudzīju cilvēku smaidus un sapratu, ka viņi mani mīļi atbalsta, stāsta Enija. Deviņgadīgā meitene kopā ar ģimeni uz Vāciju pārcēlās vien jūlija beigās un uzreiz pievienojās LCM bērnu kolektīviem.
Ar paceltu galvu un mirdzošām acīm
Man kā mammai šis koncerts bija bezgala lepnuma pilns brīdis. Pārcelšanās uz svešu valsti ir milzīgs izaicinājums: jauna valoda, cita vide, skola un neziņa. Taču sestdien es vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu tradīcijas ir kā neredzama, bet stipra enkura ķēde, kas bērnam dod drošības sajūtu jebkurā pasaules malā, pārliecinoši saka Enijas mamma Vita. Redzēt savu meitu Vācijā stāvam uz skatuves latviešu tautastērpā, ar paceltu galvu un mirdzošām acīm, lepni pārstāvot mūsu kultūru, bija neaprakstāmi. Tas nav stāsts tikai par uzstāšanos. Tas ir stāsts par to, ka, pat esot tālu prom no mājām, mēs nevis pazaudējam sevi, bet gan bagātinām pasauli ar to dārgumu, kas mums dots līdzi no Latvijas. Gan Enijas, gan Mairas vecāki ir bezgala pateicīgi par iespēju būt daļai no latviešu kopienas Minsterē. Tas Enijai palīdz sajust, ka viņa nav viena un ka viņas saknes ir viņas spēks, saka Vita.
Kad Vācijā bērnu balsīs atskan latviešu dziesma, mājas vairs nav tikai punktiņš pasaules kartē tās dzīvo valodā un deju soļos, ko nododam tālāk, un bērnu sirdīs, kas Latviju nes sev līdzi. Latviešu kopiena kļūst par drošu ostu, kur gan bērni, gan vecāki rod spēku un sargā savas saknes. Savukārt atvērtība citām kultūrām ļauj bērniem ar pārliecību atrast savu vietu plašajā pasaulē.
Teksts: Inga Tawadrous
Foto: Ingūna Abdurahmanova; Viktors Kangeris
Atpakaļ
