Pa Minsteres Latviešu ģimnāzijas atmiņu takām
Vēsturi var mācīties no grāmatām. Pagātnes faktus var atrast internetā. Tomēr vēsturi iespējams arī izstaigāt. Visspilgtāk atmiņā paliek tās vēstures stundas, kas pārtop kopīgā piedzīvojumā. Tāpēc Minsteres latviešu skoliņa Ūsiņš sestdien, 10. oktobrī, aicināja bērnus un viņu vecākus uz nodarbību Pa atmiņu takām.
Šoreiz ceļš veda uz vietām, kur savulaik atradās Minsteres Latviešu ģimnāzijas (MLĢ) ēkas. Šogad aprit apaļi 80 gadi kopš šīs unikālās skolas dibināšanas. Latvijas okupācijas laikā tā nodrošināja pilnvērtīgu izglītību latviešu valodā un kļuva par nozīmīgu izglītības un kultūras centru ārpus Latvijas. Ne visi zina, ka Latviešu Centrs Minsterē (LCM) un skoliņa Ūsiņš tā paspārnē, ir cieši saistīti ar Minsteres Latviešu ģimnāziju.
Īpašajā pastaigā pa skolas vēstures pēdām bērnus un vecākus pavadīja Aija Ebdena, Viktors Kangeris un Arnis Drille. Viņus visus vieno kāds būtisks fakts: jaunībā viņi visi mācījās MLĢ. Viktoru Kangeri skoliņas bērni labi pazīst kā LCM namzini. Viktors allaž ir klātesošs, vienmēr gatavs palīdzēt un ar bērniem patērzēt. Tomēr viņa saikne ir daudz senāka un ciešāka ne vien ar LCM, bet arī ar ģimnāziju. Viņš MLĢ ne tikai mācījās, bet vēlāk kļuva arī par skolotāju, internāta vadītāju un audzinātāju.
Minsteres Latviešu ģimnāzijas pirmsākumi meklējami Detmoldā un vēlāk Augustdorfā. Tur skola tika iekārtota mūra barakas paspārnē, kur tās rīcībā bija septiņas istabas. Kopš 1957. gada 1. aprīļa ģimnāzija darbu turpināja Minsterē. Apstājoties pie kastaņkoka Grēvenes ielā 69, kur tagad atrodas ugunsdzēsēju depo, Viktors Kangeris stāstīja: Šeit atradās tā sauktais trešais bloks, šeit mēs mācījāmies. Viņš atcerējās arī savas gaitas ārpus skolas sola: Kā puika es mēdzu rāpties šajā kokā. Un tur, kur tagad brauc automašīnas, atradās mūsu basketbola grozs.
Šī vieta īpaša ir arī Aijai Ebdenai, kura 15 savas dzīves gadus pavadīja bēgļu nometnēs. Esmu mācījusies tikai latviešu bēgļu skolās, un tieši šeit, Grēvenes ielā 69, es ieguvu savu abitūriju jebšu vidējās izglītības apliecību, aizkustināta stāstīja Ebdenas kundze. Lai gan no Rīgas uz Vāciju viņa bija atlidojusi tikai iepriekšējā dienā, sestdienas rītā 85-gadīgā kundze jau kopā ar Ūsiņš bērniem devās pa savām skolas laika takām. Ar saviem atmiņu stāstiem Aija Ebdene un Viktors Kangeris šo vēsturisko pastaigu padarīja īpaši emocionālu un dzīvu, ļaujot bērniem ne tikai uzzināt par pagātni, bet arī sajust, kā šajā vietā savijās mācības, latvietība un latviešu bēgļu ikdiena.
Ar veiksmes kastani kabatā
Pēc tam, kad bērni bija aplūkojuši Viktora līdzi paņemtās senās fotogrāfijas un iepazinušies ar stāstu par to, kā šī vieta izskatījās agrāk, katrs ielika kabatā pa veiksmes kastanim. Tad Ūsiņš ar viesiem devās tālāk - uz Vīnburgas ielu. Uz turieni MLĢ pārcēlās 1965. gadā. Šeit skola vairs neatradās pārveidotā kazarmu ēkā, bet gan īpaši celtās skolas un internāta telpās. Internātā bija vietas 120 audzēkņiem, un to nosauca par Rīgu. Pēc baraku un kazarmu šaurības un pieticības, ģimnāzijas rīcībā pirmo reizi bija modernas telpas, kuras tika būvētas tieši tās vajadzībām. Skolēniem bija pieejama pat īsta sarīkojumu zāle, kā arī sava skolas bibliotēka.
Pēc pastaigas mazie un lielie vēstures izzinātāji atgriezās LCM, kur viņus sagaidīja silta zupa un kūka. Arnis Drille, kurš Minsteres Latviešu ģimnāziju absolvēja 1998. gadā, tās pēdējā izlaiduma gadā, dalījās ne tikai spilgtās atmiņās par savu skolas laiku Minsterē, bet arī ar bildēm no sava fotoalbuma. Šeit bija ne tikai mana skola. Šeit bija manas mājas.
Saulainajā rudens dienā Ūsiņa bērni kopā ar vecākiem un viesiem izstaigāja vietas, kur savulaik skanēja latviešu valoda, mācījās bērni un jaunieši no visas pasaules, draudzējās, dziedāja, dejoja un veidoja savu mazo Latviju Minsterē. Ģimnāzija vairs nepastāv, taču tās mantojums turpinās. Tas dzīvo LCM un tā dažādajās interešu kopās.
Turpiniet, lūdzu, turpiniet iesākto!
Jo dažkārt, lai pa īstam saprastu vēsturi, nepietiek to izlasīt grāmatā. Ir tik vērtīgi, ieklausīties to cilvēku balsīs, kuri paši šo laiku ir piedzīvojuši. Šādi stāsti atgādina, ka mēs, latvieši, protam saglabāt savu identitāti arī tālu prom no dzimtenes. Tā dzīvo mūsu valodā, atmiņās, tradīcijās un kopā būšanā. Vietas var mainīties, gaiteņi var apklust, skolas var aizvērt durvis, bet latvietība turpinās tur, kur ir cilvēki, kas to diendienā nes tālāk. Turpiniet, lūdzu, turpiniet iesākto! ar aizkustinājumu lūdza Ebdenas kundze Anetei Lakinai un Elīnai Krauzei, kuru brīvprātīgais darbs palīdz LCM skoliņai Ūsiņš uzturēt dzīvu latviešu valodu, kultūru un piederības sajūtu.
(Teksts un foto: Inga Tawadrous)
