Valdai Dundarei veltīta atmiņu pēcpusdiena
25.03.2026

---

Viņas darbi runāja viņas vietā – Valdai Dundarei veltīta atmiņu pēcpusdiena

Atmiņu ir tik daudz … Tās visas mūs kopā sauc. „Latviešu Centrs Minsterē“ (LCM) aicināja svētdien, 22. martā, uz Valdai Dundarei (1965–2026) veltītu atmiņu pēcpusdienu. Valda bija ilggadēja LCM valdes locekle, bijusī nedēļas nogales skoliņas vadītāja, kā arī līnijdeju grupas „Balzams“ dibinātāja un vadītāja — cilvēks ar lielu sirdi, kas vienmēr aktīvi veidoja un stiprināja visu LCM saimi. 

„Ir cilvēki, kuri ienāk mūsu dzīvēs un paliek tajās uz visiem laikiem — ne tikai atmiņās, bet mūsu vārdos, mūsu izvēlēs, mūsu bērnos. Valda bija viens no šiem cilvēkiem.“ Ar šiem Ingūnas Šķesteres vārdiem iesākās viņas sagatavotais atmiņu stāsts fotogrāfijās un mazos video atspulgos par Valdas neizmērojami vērtīgo ieguldījumu organizācijā. 

Valdas ceļš uz LCM sākās klusi un dabiski: kā mammai, kura ved savus bērnus uz nedēļas nogales skoliņu, lai tiem svešumā nepazustu saknes. „Bet Valdai ar to nepietika — viņa ne tikai vēlējās saglabāt latvietību savā ģimenē, bet gan to sargāt arī kopienā un nodot arī citiem.“

Cilvēks, kurš daudz nerunāja

Un tā soli pa solim Valda kļuva par daļu no LCM: 2009. gadā  savu enerģiju un laiku veltīja brīvprātīgam darbam kā skolotāja nedēļas nogales skoliņā, mācīja bērniem ne tikai burtus, bet gan sajūtu. Valda bija arī tas cilvēks, kuram šodien varam pateikties par Minsteres bērnu ansambļa „Do-Re-Mi“ izveides ideju. Viņa prata motivēt un iedrošināt. „Valda bija cilvēks, kurš redzēja dziļāk. Viņai rūpēja ne tikai tas, kas notiek šodien, bet arī tas, kas būs rīt. LCM viņai bija ne tikai vieta, kur satikties, bet gan kopiena un atbildība.”

2013. gadā Valda tika ievēlēta organizācijas valdē un no tā brīža bija vēl vairāk klātesoša. „Ne skaļa, ne uzkrītoša, bet patiesа. Cilvēks, kurš daudz nerunāja — jo viņas darbi runāja viņas vietā.” Līdz pat 2025. gadam — 12 gadu garumā — Valda darbojās kā LCM valdes locekle piecos sasaukumos. “Tas ir viens no ilgākajiem laika periodiem, kas šajā namā ir piedzīvots. Par to mēs šodien noliecam galvu un sakām paldies”, izcēla pašreizējā LCM valdes priekšsēde. 

Valda mācēja uzburt ne vien pasākumus, bet gan radīt īstus svētkus un sajūtu, ka mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, saderam kopā un arī svešumā mēs esam mājās. Viņa prata ielikt svētkos dvēseli. Valdai tie nebija tikai pasākumi — tie bija mirkļi, kuros visi saprata, kas mēs esam, kāda ir mūsu identitāte, kur ir mūsu saknes.

Sapnis, kas kļuva par īstenību

Deja Valdai jau izsenis bija vairāk nekā kustība — tā bija valoda, kurā nevajag vārdus un tomēr var pateikt visu: spēku, cerību, prieku. Deja bija Valdas iespēja būt klātesošai dzīvē, būt kopā ar līdzcilvēkiem. Mīlestība pret deju Valdai bija jau dzimtenē, kur viņa kā sporta un deju skolotāja mācīja citiem ne tikai kustību, bet iededzināja arī citos vēlmi kustēties un piedzīvot. “Un šo dzirksti viņa atveda sev līdzi uz Minsteri.”

Pamazām no šīs dzirksts dzima sapnis — sapnis par savu deju grupu. Tā 2013. gada 1. oktobrī tapa līnijdeju grupa „Balzams“, kas tik tiešām kļuva par balzamu dvēselei un ikdienai. “Balzama” priekšnesumi no malas izskatās kā viegla, bezrūpīga deja. Taču darbs aizkulisēs nebūt nebija viegls: Valda mācīja ne vien soļus un horeogrāfiju, bet turēja kopā cilvēkus – ar kompromisiem, ar mieru, ar cieņu un pacietību. Un ar smaidu –  ticību saviem cilvēkiem, ar ticību tam, ko pati darīja. Un viņa darīja daudz. 

„Tu biji mūsu cilvēks“

Īpaši aizkustinošs brīdis atmiņu pēcpusdienā bija arī tad, kad „Balzams“ dalībnieki uznesa uz skatuves Valdas dejošanas kleitu un kurpes. Dziesma „Pie Dieviņa gari galdi“ ģitāras pavadījumā un blāvā svecīšu gaismā lika ritēt asarām un aizlūst balsīm ne vien „Balzams“ dalībniekiem, bet arī visiem klātesošajiem. Zāli rotāja Ineses Pornieces sagatavots simbolisks akcents — atvērta grāmata ar sarkanām rozēm, kas klusi atgādināja: Valdas stāsts nav beidzies…

Tu biji mūsu spēks, mūsu iedvesma, tu biji mūsu cilvēks. Tava klātbūtne būs vienmēr šajā namā. LCM tevi nekad neaizmirsīs.

Atmiņu ir tik daudz … Tās visas mūs kopā sauc. Šodien, rīt un parīt. Uz visiem laikiem. 

Teksts: I.Tawadrous

Foto: M.Abdurahmanovs